Ģermāņu un baltu-slāvu valodas: vienota valodu grupa vai mīts?

 

Organizatori:

 

Apraksts:

Sekcijas mērķis ir izvērtēt pierādījumus par īpašu saikni starp baltu-slāvu un ģermāņu valodu grupām indoeiropiešu valodu saimē. Kopš A. Šleihers iekļāva slāvu-ģermāņu valodu grupu (Germanoslaven) kā vienu no galvenajiem mezgliem savā valodu koka modelī (Schleicher 1853), ideja par šo divu grupu īpašu radniecību ir bijusi pamatā trīs monogrāfiju izdošanai (Hessencamp 1876; Stang 1972; Nepokupny et al. 1989). Tomēr mūsdienās vispārējā attieksme šķiet agnostiska (Kümmel 2022: 264; Pronk 2022: 287) vai arī atbalsta alternatīvu klasifikāciju, baltu-slāvu grupu saistot ar indoirāņu valodām (Ringe, Warnow & Taylor 2002: 87; Olander 2019; Kassian et al. 2021; Kroonen 2022: 166–167). Šajos modeļos līdzības ar ģermāņu valodām tiek skaidrotas ar valodu kontaktu, nevis kopīgu mantojumu.

Pēdējos gados interese par indoeiropiešu filoģenētiku ir pieaugusi, daļēji pateicoties vairākiem nozīmīgiem pētījumiem, kuros mēģināts pielāgot datorizētās evolūcijas bioloģijas metodes (Grey & Atkinson 2003; Bouckhaert et al. 2012; Chang et al. 2015; Heggarty et al. 2023). Lai gan valodnieki šos pētījumus plaši kritizējuši, tie ir veicinājuši diskusiju atsākšanos par šo tēmu. Tēma skarta arī nesen iznākušajā monogrāfijā par indoeiropiešu filoģenēzi (Olander (red.) 2022), kā arī nozīmīgos pētījumos par konkurējošajām ģermāņu-ķeltu (van Sluis et al. 2023) un indoslāvu grupu (Palmér 2024) hipotēzēm.

Zinātniskā interese par indoeiropiešu migrāciju ieguvusi papildu impulsu pēc seno organisko materiālu DNS pētījumu revolūcijas, kas izbeidza ilgo diskusiju par indoeiropiešu sākotnējo dzimteni (Allentoft et al. 2015; Haak et al. 2015), tādējādi paverot ceļu niansētākām diskusijām par valodas iekšējo dažādošanos no stepēm. Nesenā H. Makkola u. c. (McColl u. c. 2024) vēl neizdotā pētījumā piedāvātas DNS liecības, kas norāda uz iespējamu transbaltisku vektoru, pa kuru ģermāņu valodas izplatījās vēlāk nekā pirms 4000 gadu. Vai šie pierādījumi varētu liecināt par abu valodu grupu filoģenētisko saistību vai sniegt jaunu kontekstu šo divu grupu kontaktam?

Parasti tiek atzīts, ka vislabākais valodu grupas identificēšanas rādītājs ir ievērojams skaits kopīgu šīm valodām raksturīgu jauninājumu, un jauninājumi, kas saistīti ar locījumu sistēmu, tiek uzskatīti par vispārliecinošākajiem (Clackson 2022). Tomēr problēma, paļaujoties tikai uz locījumiem, ir pierādījumu trūkums, jo gramatiskās morfēmas bieži ir ļoti īsas (Campbell & Poser 2008: 215–223) un to ir maz. Daudz vairāk pierādījumu var atrast leksikā, kas bijusi, piemēram, K. Stanga (1972) pētījuma uzmanības centrā.

Piecdesmit gadu laikā kopš K. Stanga pētījuma ne visas no viņa identificētajām 188 leksiskajām izoglosām ir izturējušas kritiku. Angļu valodas short salīdzinājums ar lietuviešu sker̃sti ‘kaut’ (Stang 1972: 59) ir kļuvis apšaubāms, pateicoties Vintera likumam (Winter 1978). Savukārt uzlabotais dažu valodu apraksts atsevišķas izoglosas padara neaktuālas: lietuviešu lèsti un sensakšu lesan ‘lasīt, vākt’ ir pievienots hetu liss- (Oettinger 1979: 206). Arheobotāniski pierādījumi liecina, ka baltu vārds ar nozīmi ‘rudzi’ cēlies no ģermāņu valodām, jo rudzu audzēšana Austrumbaltijā sākās tikai Romas dzelzs laikmetā (Jakob 2024: 194).

Ja izrādītos, ka ir ievērojami liels skaits izoglosu, kā šo faktu varētu interpretēt: kā lingvistisku apakšgrupu, kontaktu rezultātu vai abu šo faktoru kombināciju? Un, ja kopīgie vārdi ir kontaktu rezultāts, no kurienes tie radušies? Galu galā, vārdi reti tiek radīti no zila gaisa. Vai daži no tiem varētu būt aizgūti no nedokumentētām valodām, kuras vēlāk aizstāja ģermāņu un baltu-slāvu valodu priekšteči?

Mēs aicinām iesniegt referātus par šādām tēmām:

  • diskusijas par baltu, slāvu un ģermāņu valodu leksiskajām, derivatīvajām, gramatiskajām un morfoloģiskajām izoglosām;
  • izoglosu interpretācija: kontakti vai kopīgas inovācijas?
  • diskusija par mehānismiem, kas veicinājuši šo izoglosu rašanos.

Tāpat mēs aicinām referātus par multidisciplināriem pētījumu aspektiem.

 

Literatūra

  • Allentoft, M.E. et al. 2015. Population genomics of Bronze Age Eurasia. Nature 522, 167–172.
  • Bouckhaert, R. et al. 2012. Mapping the origins and expansion of the Indo-European language family. Science 337, 957–960.
  • Campbell, L. & Poser, W.J. 2008. Language Classification: History and Method. Cambridge University Press.
  • Chang, W. et al. 2015. Ancestry-constrained phylogenetic analysis supports the Indo-European steppe hypothesis. Language 91(1), 194–244.
  • Clackson, J. 2022. Methodology in Linguistic Subgrouping. In: T. Olander (ed.), The Indo-European Language Family. Cambridge University Press.
  • Grey, R.D. & Atkinson, Q.D. 2003. Language-tree divergence times support the Anatolian theory of Indo-European origin. Nature 426, 435–439.
  • Haak, W. et al. 2015. Massive migration from the steppe was a source for Indo-European languages in Europe. Nature 522, 207–211.
  • Heggarty, P. et al. 2023. Language trees with sampled ancestors support a hybrid model for the origin of Indo-European languages. Science 381, Issue 6656.
  • Hessencamp, R. 1876. Ueber den Zusammenhang des lettoslavischen und germanischen Sprachstammes. Leipzig: Hirzel.
  • Jakob, A. 2024. A History of East Baltic through Language Contact. Leiden–Boston: Brill.
  • Kassian, A.S. et al. 2021. Rapid radiation of the inner Indo-European languages: an advanced approach to Indo-European lexicostatistics. Linguistics 59(4), 949–979.
  • Kümmel, M.J. 2022. Indo-Iranian. In: T. Olander (ed.), The Indo-European Language Family. Cambridge University Press, 246–268.
  • McColl, H. et al. 2024. Steppe Ancestry in western Eurasia and the spread of the Germanic Languages. Preprint version posted on bioRxiv, 14 Mar 2024, doi.org/10.1101/2024.03.13.584607
  • Nepokupnyj, A.P. et al. 1989. Общая лексика германских и балто-славянских языков. Kyiv: Naukova dumka.
  • Oettinger, N. 1979. Die Stammbildung des hethitischen Verbums. Nürnberg: Carl.
  • Olander, T. 2019. Connecting the dots: The Indo-European family tree as a heuristic device. In: S.W. Jamison & B. Vine (eds.), Proceedings of the 29th UCLA Indo-European Conference. Bremen: Hempen, 181–202.
  • Olander, T. (ed.) 2022. The Indo-European Language Family. Cambridge University.
  • Palmér, A.I. 2024. Indo-Slavic lexical isoglosses and the prehistoric dispersal of Indo-Iranian. PhD Diss. Leiden.
  • Pronk, T. 2022. Balto-Slavic. In: T. Olander (ed.), The Indo-European Language Family. Cambridge University Press, 269–292.
  • Ringe, D., Warnow, T. & Taylor, A. 2002. Indo-European and computational cladistics. Transactions of the Philological Society 100(1), 59–129.
  • Schleicher, A. 1853. Die ersten Spaltungen des indogermanischen Urvolkes. Allgemeine Monatsschrift für Wissenschaft und Literatur 3, 786–787.
  • van Sluis, P. et al. 2023. European prehistory between Celtic and Germanic. In: K. Kristiansen et al. (eds.), The Indo-European Puzzle Revisited. Cambridge University Press, 193–244.
  • Stang, C.S. 1972. Lexikalische Sonderübereinstimmungen zwischen dem Slavischen, Baltischen und Germanischen. Oslo, Bergen & Tromsø: Universitetsforlaget.
  • Winter, W. 1978. The distribution of short and long vowels in stems of the type Lith. ė́sti : vèsti : mèsti […]. In: J. Fisiak (ed.), Recent Development in Historical Phonology. The Hague: Mouton, 431–446.

 

Tēžu iesniegšana: 

Ja vēlaties lasīt referātu šajā sekcijā, lūdzam aizpildīt tēžu iesniegšanas formu.